Pašnodarbinātība Eiropas Savienībā: darbavietu kvalitāte un attīstība sociālās aizsardzības jomā

Covid-19 pandēmija deva jaunu impulsu debatēm par sociālās aizsardzības pieejamību pašnodarbinātām personām, jo izgaismoja oficiālā un efektīvā nodrošinājuma un adekvātuma nepilnības. 2021. gadā 19 dalībvalstīs pastāvēja oficiālas nodrošinājuma nepilnības vismaz vienai pašnodarbināto personu grupai vismaz vienā sociālās aizsardzības nozarē. Visbiežāk nepilnības ir saistītas ar bezdarbnieku pabalstiem (nav aptverti 16,8 miljoni cilvēku jeb vairāk nekā puse no apmēram 28 miljoniem ES pašnodarbināto), kam seko slimības pabalsti (nav aptverti 5,3 miljoni cilvēku) un ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām saistītie pabalsti (nav aptverti 4,2 miljoni cilvēku).

Sociālā nodrošinājuma seguma trūkums veicināja to, ka pandēmijas laikā pašnodarbinātās personas finansiāli cieta vairāk nekā darba ņēmēji. Tā notika, neraugoties uz vēl nepieredzētu valdību iejaukšanos, lai piedāvātu atbalstu ienākumiem un uzlabotu piekļuvi sociālajai aizsardzībai, tostarp pašnodarbinātām personām. Tas bija nepieciešams tāpēc, ka iemaksu shēmas neaptvēra pašnodarbinātos vispār (vai pietiekami). Daudzas no šīm iniciatīvām bija īslaicīgas, tomēr palīdzēja atsākt debates par sociālās aizsardzības tvēruma apjomu pašnodarbinātām personām. Šī diskusija bija uzņēmusi apgriezienus jau pirms pandēmijas lielākoties tāpēc, ka radās pašnodarbinātības formas, kurām ir ar atkarīgu nodarbinātību kopīgas iezīmes, jo īpaši platformu ekonomikā, bet arī tādēļ, ka arvien izplatītāka kļuva biežāka statusa maiņa un nodarbinātības un pašnodarbinātības kombinācija.

Lai gan lielākajai daļai pašnodarbināto ir labi darba apstākļi, autonomija un labs darba samaksas potenciāls, politikas debatēs arvien lielāka uzmanība tika pievērsta vismazāk aizsargātajām personām un jo īpaši viltus un fiktīvas pašnodarbinātības jomai.

Politikas konteksts

Lai novērstu sociālās aizsardzības trūkumus, Eiropas Savienības Padome 2019. gadā pieņēma ieteikumu par sociālās aizsardzības pieejamību darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām. Svarīgs ir arī Eiropas Komisijas 2021. gada decembra priekšlikums direktīvai par darba apstākļu uzlabošanu platformu darbā, jo tā mērķis ir precizēt platformu darbinieku nodarbinātības statusu, nosakot juridiskos kritērijus nodarbināto un pašnodarbināto statusa nošķiršanai. Turklāt 2022. gadā tika pieņemtas vadlīnijas, precizējot ES konkurences likuma piemērošanu individuālo pašnodarbināto personu koplīguma sarunām.

Galvenie konstatējumi

· Pašnodarbināto personu īpatsvars ES nav pieaudzis kopš XXI gadsimta sākuma, un laikposmā no 2010. līdz 2022. gadam tas ir samazinājies no 15,4 % līdz 13,7 %. Šo samazinājumu galvenokārt noteica vīriešu pašnodarbinātības samazināšanās un disbalanss starp gados vecāku pašnodarbināto aiziešanu no darba tirgus un jaunu pašnodarbinātību veidošanu.

· Eiropas 2021. gada tālruņa aptaujas par darba apstākļiem dati liecina, ka pandēmijas laikā 18 % pašnodarbināto, kuriem ir darbinieki, un 13 % individuālo pašnodarbināto strādāja vairāk nekā vienā darbā.

· 2021. gadā 9 % individuālo pašnodarbināto bija atkarīgi tikai no dažiem klientiem, viņu autonomija savas uzņēmējdarbības organizēšanā bija neliela vai vispār nepastāvēja, un tāpēc viņus varēja klasificēt kā ekonomiski atkarīgus. Individuāli pašnodarbinātās sievietes biežāk (vairāk nekā divas reizes) bija ekonomiski atkarīgas no saviem darījumpartneriem, kuri bija vīrieši.

· Eiropas 2021. gada tālruņa aptaujas par darba apstākļiem dati apstiprina, ka atkarīgiem pašnodarbinātajiem ir mazāka iespēja patstāvīgi lemt par to, kā un kad viņi veic darbu. Šajā ziņā viņi ir nodarbinātajiem līdzīgā situācijā. Pašnodarbinātie bija darba ņēmēju grupa, kuriem visretāk tika nodrošināta apmācība darba vietā un kuri visretāk uzskatīja, ka viņu darbs piedāvā labas karjeras perspektīvas, kā arī visbiežāk veica saspringtu darbu (tādu, kurā ir vairāk prasību nekā resursu).

· Eiropas 2021. gada tālruņa aptaujas par darba apstākļiem dati liecina, ka ekonomiski atkarīgie pašnodarbinātie divreiz biežāk nekā darba ņēmēji norādīja, ka viņiem ir grūti nodrošināt iztiku. Šādas atšķirības daļēji izriet no lielā pašnodarbinātības īpatsvara pandēmijas vissmagāk skartajās nozarēs. Tomēr tās rada arī sociālās aizsardzības nodrošinājuma un pandēmijas seku novēršanas pasākumu atšķirības, jo spēcīgi ietekmētajās nozarēs bija pārāk daudz pašnodarbināto, kaut arī no šādiem pasākumiem guva labumu liela pašnodarbināto daļa.

· Valdības pasākumiem, reaģējot uz pandēmiju, bija raksturīga ienākumu aizsardzības ieviešana un sociālās aizsardzības paplašināšana pašnodarbinātajiem. Tomēr vairākumā gadījumu atbilstības kritērijiem bija lielāki ierobežojumi un atbalsta līmeņi bija zemāki nekā darba ņēmējiem. Ienākumu atbalsta pasākumi pašnodarbinātajiem kopumā tika ieviesti vēlāk un pakāpeniski tika atcelti agrāk nekā darba ņēmējiem. Līdz ar to pašnodarbinātie biežāk paļāvās uz personīgajiem līdzekļiem, ģimenes locekļu vai sociālo palīdzību.

· Saskaņā ar Eiropas sociālā apsekojuma datiem finansiālās nedrošības rezultātā pašnodarbinātie (jo īpaši individuālie) bija mazāk apmierināti ar dzīvi nekā darba ņēmēji, kas bija pretēji situācijai laikā, kad nebija pandēmijas. Turklāt pašnodarbinātajiem vairāk pasliktinājās psihiskā veselība.

· Veselības un labbūtības ziņā ekonomiski atkarīgie pašnodarbinātie bija visnelabvēlīgākajā situācijā no visiem pašnodarbinātajiem. Viņu rādītāji pārsniedza caurmēru vismaz sešās veselības problēmu kategorijās, jo īpaši atzīmējot spēku izsīkumu un depresiju. Īpaši smagi tika ietekmētas ekonomiski atkarīgās individuāli pašnodarbinātās sievietes.

· 11 dalībvalstīs pašnodarbinātām personām nav oficiālā (obligātā) nodrošinājuma bezdarba situācijām, 5 dalībvalstīs slimības gadījumiem un 14 dalībvalstīs — nelaimes gadījumiem darbā. Efektīvais nodrošinājums ir zems, jo daudziem pašnodarbinātajiem ir zemi vai nepastāvīgi ienākumi, tāpēc viņi nevar pretendēt uz pabalstiem; ja šīs personas pretendē uz pabalstiem, tie bieži vien ir nepietiekami zemo iemaksu dēļ.

· Pandēmijas pieredze palīdzēja politikas darba kārtībā izvirzīt lielāka pašnodarbināto personu skaita iekļaušanu sociālās aizsardzības sistēmās. Pēdējo sešu gadu laikā deviņas valstis ir paplašinājušas dažu pabalstu piemērošanu pašnodarbinātajiem (plašākai grupai); vēl sešas valstis plāno šādus pasākumus.

· Uzlabojusies arī piekļuve sociālajai aizsardzībai, pateicoties izmaiņām kritērijos, ko izmanto pašnodarbinātības statusa noteikšanai. Dažās valstīs “trešā darba ņēmēja” kategorija tagad attiecas uz tiem, kuru situācija ir starp nodarbinātību un pašnodarbinātību. Citur tiesību aktu un judikatūras izmaiņu rezultātā ir mainīti nodarbināto un pašnodarbināto statusa izšķiršanas kritēriju, bieži vien platformu darba kontekstā.

Politikas norādes

· Dažiem pašnodarbinātajiem ir raksturīgi zemi un neregulāri ienākumi un augsta finansiālā nedrošība, bieži vien kombinācijā ar sliktiem darba apstākļiem un izredzēm. Šiem strādājošajiem ir nepieciešams pienācīgs drošības tīkls, lai mazinātu ar pašnodarbinātību saistītos riskus. Šeit var būt nepieciešama spēcīga un ilgtspējīga sistēma, kas (daļēji) balstās uz iemaksām un atzīst pašnodarbinātības specifiku.

· Robežas starp pašnodarbinātību un nodarbinātību ir izplūdušas. Daudzi pašnodarbinātie, jo īpaši tie, kuri ir atkarīgi no viena klienta vai ierobežota klientu skaita un kuru autonomija un cenu noteikšanas iespējas ir ierobežotas, atrodas nodarbinātībai līdzīgā situācijā. Šī tendence, ko pastiprina platformu darba pieaugums, nozīmē nodarbinātības statusa noteikšanas kritēriju noteikšanas nepieciešamību. Ir jālikvidē iespējas ļaunprātīgi izmantot pašnodarbinātības statusu, vēršoties pret nepatiesu un fiktīvu pašnodarbinātību.

· Dalībvalstis ir sākušas paplašināt sociālās aizsardzības pieejamību pašnodarbinātajiem. Tomēr saglabājas atšķirības starp pašnodarbināto grupām, kā arī starp pašnodarbinātajiem un darba ņēmējiem. Tas būtu jārisina, lai nodrošinātu ne tikai oficiālu, bet arī efektīvu un pienācīgu segumu, vienlaicīgi novēršot šķēršļus kvalitatīvas pašnodarbinātības veidošanai. Labāka pārredzamība un vienkāršošana var arī palielināt izmantošanas rādītājus.

· Pandēmijas pieredzes sniegtās mācības var palīdzēt sociālās aizsardzības sistēmu uzlabošanā, kā arī visu turpmāko ienākumu atbalsta ārkārtas pasākumu plānošanā. Tas iekļauj apzināšanos, cik nozīmīgi ir attiecīgi atbilstības kritēriji, šķēršļu novēršana, piešķirot līdzekļus, atbalsta pasākumu savlaicīga īstenošana, kā arī pietiekamas informētības veicināšana un pārredzamība.