Sociālās kohēzijas politiskā dimensija Eiropā

Pēdējās divās desmitgadēs Eiropa ir saskārusies ar virkni problēmu. 2007.–2008. gada finanšu krīzei, kas izraisīja ekonomikas recesiju un taupības politiku, sekoja Eiropas parāda krīze 2010. gadā, migrācijas krīze 2015. gadā un Brexit referendums 2016. gadā. Pavisam nesen Eiropu skāra Covid-19, kas ir smagākā pandēmija kopš spāņu gripas, un Krievijas agresijas karš pret Ukrainu ir izraisījis smagu inflācijas krīzi. Turklāt notiek nozīmīgas strukturālas pārmaiņas: sabiedrība strauji noveco, radot problēmas mūsu sociālās drošības sistēmām un paaudžu solidaritātei; straujā digitalizācija maina darba tirgu; un globālās sasilšanas sekas tagad sāk izpausties arī Eiropas kontinentā. Ņemot vērā šīs problēmas, politikas veidotāji ir sākuši bažīties par sociālajām attiecībām, kas vieno ES, daļēji tāpēc, ka pēdējā laikā ir palielinājusies politiskā polarizācija, pavājinājusies sociālā kohēzija un pieaug neapmierinātība ar iestādēm visā Eiropā. 
 

Ņemot to vērā, ir svarīgi izpētīt, vai cilvēki, kuri izvēlas nepiedalīties politiskajā procesā, biežāk pauž neuzticību iestādēm. Vai atsevišķās valstīs neapmierinātība biežāk izpaužas ar spēcīgākām politiskām aktivitātēm? Vai saliedētās sabiedrības veicina uzticēšanās un līdzdalības gaisotni? Tā kā sociālo kohēziju raksturo saliedētība, izturība un koncentrēšanās uz kopējo labumu, kā tā ietekmē politisko līdzdalību? Koncentrējoties uz sociālās kohēzijas politiskajām dimensijām, šajā ziņojumā ir parādīts, kā sociālā kohēzija ir attīstījusies Eiropā un jo īpaši, kā politiskā līdzdalība ir tieši saistīta ar politisko iestāžu leģitimitāti. 
 

Politikas konteksts

Sociālā kohēzija ir sarežģīts jēdziens, ko definēt, taču tā ir saistīta ar spēcīgu sociālo uzticēšanos, labi funkcionējošām kopienām, politisko līdzdalību, iesaisti un sociālo iekļaušanu. Sociālā kohēzija ir saistīta ar sociālās uzticēšanās uzlabošanu, kas ir saistīta ar augstu ekonomisko labklājību, zemu nevienlīdzību un zemu korupciju. Sociālās kohēzijas politiskās dimensijas ietver institucionālo leģitimitāti (to, cik lielā mērā iedzīvotāji uzticas iestādēm un pieņem tās) un pilsoņu politisko līdzdalību. Tāpēc spēcīgāka kohēzija izpaužas ar spēcīgāku institucionālo uzticēšanos, kas ir svarīga demokrātijas veselīgai darbībai un līdz ar to arī būtiskai ES darbībai, kā arī pilsoņu politiskai iesaistei. 
 

Taupības pasākumu sākumu pēc 2007.–2009. gada finanšu krīzes daudzi interpretēja kā institucionālu neveiksmi, kas pasliktināja sabiedrības attieksmi pret politiķu publisko finanšu pārvaldību un integritāti. Globalizācija ir izjaukusi tradicionālās rūpniecības nozares daudzās Eiropas valstīs. Šajā jaunajā politiskajā ainavā daudzi populisti izmantoja migrācijas plūsmu pieaugumu, ko daļēji radīja bēgļu krīze, ko savukārt 2015. gadā izraisīja Sīrijas konflikts. 
 

Ir skaidrs, ka šo krīžu sekas dažādās ES dalībvalstīs ir bijušas atšķirīgas. Piemēram, pēc 2007.–2008. gada finanšu krīzes dažās valstīs taupības politika bija daudz sliktāka nekā citās. Grieķijā, Itālijā, Portugālē un Spānijā bija vērojams straujš jauniešu bezdarba pieaugums, un šīs tendences maiņu kavēja sekojošā Eiropas parādu krīze. Citās valstīs, piemēram, Ziemeļvalstīs, bija ievērojami labāki rādītāji. 
 

Ir arī skaidrs, ka krīzēm ir bijusi atšķirīga ietekme uz sociālo kohēziju. Ekonomikas lejupslīde 2008. gadā atšķīrās no Covid-19 pandēmijas, jo atšķirīga bija vainas piedēvēšana un šīs krīzes neskāra tos pašus Eiropas iedzīvotāju sociālos slāņus. 
 

Pēdējās divās desmitgadēs Eiropā ir pieaugusi politiskā polarizācija un populisms, un šī tendence daļēji izpaužas kā pret valsts iekārtu vērsta attieksme un dažos gadījumos – kā virzība uz autoritāru pārvaldi. Vairāki rādītāji liecina, ka ir mazinājusies uzticība valsts iestādēm un institūcijām, ko parasti pavada pieaugoša neapmierinātība.

Galvenie konstatējumi

• Nav pierādījumu par politiskās sociālās kohēzijas samazināšanos Eiropā pēdējo 20 gadu laikā. Neraugoties uz pastāvošo neapmierinātību, iedzīvotāji pēdējās divās desmitgadēs ir konsekventi piedalījušies demokrātiskajos procesos, tostarp balsošanā. Šķiet, ka to iesaistīšanās palielinās krīzes laikā, piemēram, 2007. un 2008. gada finanšu krīzes laikā, 2010.-2012. gada Eiropas parāda krīzes laikā un Covid-19 krīzes laikā.

• Bezdarbs ir būtisks politiskās līdzdalības faktors. Eiropā ir ievērojamas atšķirības, piemēram, Ziemeļvalstīs, Vidusjūras rietumu, Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionos bezdarbs nenozīmē spēcīgāku politisko līdzdalību, savukārt kontinentālajā Eiropā un Īrijā bezdarbs veicināja spēcīgāku politisko līdzdalību.

• Bezdarbs ir svarīgs politiskajai iesaistei ar protestu palīdzību: jo augstāks bezdarba līmenis, jo augstāks protestu līmenis.

• Politiskā aktivitāte mēdz būt lielāka reģionos, kur iedzīvotāji ir vecāki un labāk izglītoti. Pārsteidzoši, šķiet, ka ekonomiskajai labklājībai un migrācijas rādītājiem nav būtiskas nozīmes, izņemot Vidusjūras austrumdaļas un Balkānu valstis, kurās politiskā iesaiste ir īpaši augstāka.

• No otras puses, vēlētāju neierašanos vēlēšanās galvenokārt ietekmē bezdarbs. Bezdarbnieki parasti retāk piedalās vēlēšanās, un lauku apvidos vēlētāju aktivitāte parasti ir zemāka.

• Dalība vēlēšanās ir cieši saistīta ar politisko leģitimitāti: pilsoņi biežāk piedalās vēlēšanās, ja viņi uzticas savām politiskajām institūcijām.

• Pastāv tendence, ka reģionos ar augstāku protestu līmeni ir arī lielāka vēlētāju aktivitāte, kas liecina par saistību starp aktīvu iesaistīšanos un vēlētāju uzvedību. Kad ir vērojams (vismaz neliels) nebalsošanas kritums, palielinās protestu skaits.

• Iestāžu neuzticēšanās dažādos reģionos ir atšķirīga. Piemēram, Ziemeļvalstu iedzīvotāji izrāda ievērojami mazāku neuzticību savām iestādēm nekā kontinentālās Eiropas iedzīvotāji. Ekonomiskie faktori, piemēram, ekonomiskā attīstība, parasti mazina institucionālo neuzticēšanos, lai gan bezdarba ietekme ir salīdzinoši neliela.

• Pastāv pozitīva saikne starp iesaistīšanos politiskajās aktivitātēs un institucionālo uzticēšanos. Apmierinātības ar demokrātiju un valdību ietekme uz vēlētāju neiesaistīšanos vēlēšanās ir sešas reizes lielāka nekā uz politisko aktivitāti. Vienkārši runājot, saikne starp vēlētāju aktivitāti un neapmierinātību ir ievērojami spēcīgāka nekā saikne starp politisko līdzdalību un neapmierinātību.

• Kad neapmierinātība ar iestādēm pieaug, pieaug arī neuzticība, un otrādi. Jo īpaši šķiet, ka neuzticēšanās iestādēm un neapmierinātība palielinās grūtību laikā, piemēram, 2008. gada ekonomikas krīzes un Covid-19 pandēmijas laikā.

Politikas norādes

• Nodarbinātības saglabāšana un darba iespēju nodrošināšana ir būtiski faktori. Bezdarbs ir galvenais iemesls mazākai politiskajai iesaistei, kas rada neapmierinātību ar iestādēm. Lai gan ienākumu atbalsta sniegšana ekonomikas satricinājumu laikā ir būtiska tūlītējai palīdzībai, vienlīdz svarīgi ir radīt nodarbinātības iespējas.

• Krīzes laikā bezdarba līmenis jauniešu vidū parasti pieaug straujāk. Ir ļoti svarīgi, lai politikas veidotāji savus centienus koncentrētu uz šo grupu, jo nodarbinātības iespēju trūkums jauniešiem var ilgstoši negatīvi ietekmēt viņu ilgtermiņa politisko iesaisti.

• Lai nodrošinātu jauniešiem nodarbinātības iespējas krīzes laikā, mums ir jāuzlabo piekļuve izglītībai, lai viņi varētu veidot noturību un labāk sagatavoties arvien nenoteiktākai nākotnei. Vienlīdz svarīgi ir pievērst lielāku uzmanību darbvietu garantiju sistēmu risināšanai un izstrādei.

• Ir ļoti svarīgi izveidot pozitīvu atgriezenisko saikni starp sociālo kohēziju un politisko līdzdalību. Sociālās kohēzijas stiprināšana palielina politisko iesaistīšanos un otrādi.

• Eiropā nav vērojama vienota politiskās neapmierinātības pieauguma tendence. Tā vietā starp dažādām valstīm pastāv ievērojamas atšķirības. Līdz ar to nav universālas politikas pieejas, kas var būt efektīva visur.